Būt pusaudzim – tas ir kā nebeidzams brauciens amerikāņu kalniņos – iesākumā šķiet, ka būs jautri, taču ātri var piemeklēt nelaba dūša no nepārtrauktajiem kāpumiem un kritumiem. Šobrīd vairāk kā jebkad dažādi mentālie izaicinājumi ir izplatīti tieši pusaudžu vidū, un ir īpaši svarīgi laikus vērsties pēc palīdzības.
Pusaudžu gadi ir laiks, kad atdalīties no vecākiem un sākt uzņemties atbildību, taču joprojām par visu jālūdz atļauja. Pat, ja šķiet, ka viss rit savu gaitu, hormonālās pārmaiņas neļaus iekārtoties pārāk ērti – tās radīs apjukumu par sajūtām un būšanu savā ķermenī, paralēli mēģinot iejaukties attiecībās ar apkārtējiem. Turpat blakus ir arī sociālais spiediens jautājumos par nākotni…
Kāds es esmu, un kas man ir svarīgs? Kas ir mani mērķi? Kā tiem tuvoties? Šie jautājumi pusaudžu vecumā ir ļoti aktuāli, taču itin bieži krāšņās emocijas traucē virzīties tuvāk atbildēm uz šiem jautājumiem. Terapija var būt brīnišķīgs veids, kā sakārtot savas domas un sevi iepazīt daudz dziļāk.
Šaubas un minējumi par to, kas varētu būt par iemeslu izmaiņām pusaudža uzvedībā, iespējams, kļuvusi par ikdienu. Vai kaut kas atgadījies skolā? Problēmas ar vienaudžiem? Varbūt pie vainas esi Tu, vecāks? Informācijas telpā var būt daudz versiju par to, kas radījis esošo situāciju, taču neziņa un viedokļu juceklis to nekādi neatvieglo. Tādēļ ir labi, ja ir atbalsts, kas palīdz kā pusaudzim, tā vecākiem šajā grūtajā pārmaiņu laikā, paralēli arī palīdzot mazināt plaisu starp abām pusēm.
Lai arī daudz kas no zemāk minētā vieglā formā ir bieži sastopams un pat raksturīgs pusaudžu periodam, ir svarīgi laikus pievērst uzmanību, lai situācija nekļūtu bīstama mūsu pusaudzim.